tHat is The Question
Atsākt tradīciju.
Ja divos vārdos, tad tieši tā es nosauktu Betas Gores un Ilzes Tigules cepuru darbnīcas Tundra Hata iemeslu būt. Un strādāt.
Turpinot ekskursiju pa Rīgas iekšpagalmiem, šoreiz savu riteni noparkoju Tērbatas un Lāčplēša stūrī. Darbnīcas plaukti nokrauti ar mantojumā saņemtām relikvijām – cepuru formām no koka. Fonā skan Radio Klasika. Miers. Ilze prasmīgi darbojas ar līmes pistoli un stāsta jokus no dzīves, tikmēr Beta skaidro, kādēļ viņas radītās cepures nav perfektas. Publiski sevi pieteikušas pavasarī ar modes skati, Beta un Ilze nekur nesteidzas. Līdzīgās domās ir arī klāt neesošā Betas māsa Madara Gore Bērziņa, kura Betai un Ilzei piepalīdz mārketinga jautājumos, kā arī dod vienu otru ideju Tundra Hata bilžu noskaņai. Darbnīcas attīstība notiek tieši tādā tempā, lai ir laiks katru soli kārtīgi izdomāt un apdomāt.
***
Restart the tradition.
That’s the whole raison d’être of the hat workshop Tundra Hata founded and curated by Beta Gore and Ilze Tigule.
I’m continuing my journey around Riga whilst discovering and exploring one whimsy courtyard after another. This time it’s the corner of Terbatas and Lacplesa streets. I park my bike and immerse myself in the world of antique wooden hat molds, untamed hats and their contemporary creators.
Tundra Hata: Ilze Tigule & Beta Gore
Kā sākas jūsu darbadiena?
Beta: Cenšamies strādāt no 12 līdz 18. Ar Ilzi runājām, ka otrdiena, trešdiena un ceturtdiena jāpasludina par pieņemšanas dienām, kad gaidām apmeklētājus un klientus, bet pārējais laiks lai paliek mums darbam.
Ilze: Jā, citādi ar Betu sākam strādāt, eksperimenēt un aizrauties, bet tad atnāk klients un ar viņu jau arī gribas parunāties.
(Šeit un turpmāk meitenes savas atbildes papildina ar video. Beta: “Mūsu domai un idejai ir vairāk mūzikas plūstošā sajūta, ne melns uz balta rakstītais.”)
Beta: Nedēļas vidus lai paliek klientiem, jo pirmdiena un piektdiena jau tāpat neskaitās – neviens tā īsti vēl un vairs nestrādā.
Ilze: Mēs strādājam tajās dienās, kas skaitās. Bet vispār gribu teikt, ka mēs esam tā sastrādājušās, ka mums nav nekādu aizvainojumu. Viena otrai mierīgi varam teikt pilnīgi jebko.
Beta: Un tieši tāpat arī viena otru iedrošinām. Tas ir ārkārtīgi vērtīgs moments.
Kā jūs vispār iepazināties?
Ilze: Tas bija ļoti sen. Es vēl dzīvoju Zvejniekciemā, kas ir mana dzimtā puse. Manam tētim bija draugs, fotogrāfs Bogustovs. Viņš fotografēja žurnālam, ko taisīja Beta. Man mājās bija tie žurnāli. Es nekad netiku ne par vienu fanojusi, ne mūzikas grupām, ne par ko. Bet Beta man šķita kaut kas TĀDS. Izlasīju ar viņu interviju un tad vispār! Atbraucu uz Rīgu, kur Betai Brīvības ielā bija veikaliņš Taša. Iegāju iekšā un, izrādās, viņiem vajadzēja darbinieku. Sāku strādāt. Tas man bija ļoti veselīgi, sapratu, ka Beta ir tikai cilvēks. Beta nemaz nezina, ka ar saviem drediem reiz iedvesmojusi Zvejniekciema meiteni!
Beta: Pirmoreiz šo visu dzirdu…
Ilze: Jā, sāku pie Betas strādāt un aizrāvos ar adīšanu. Līdz tam neko ar rokām nebiju darījusi. Tas bija 12 gadus atpakaļ. Ik pa brīdim aizslīdēju no mākslas jomas un, kad satiku Betu, viņa man vienmēr prasīja: “Ilzīt, kad tu atkal kaut ko darīsi?” Beta man vienmēr ir ticējusi. Bieži vien pat vairāk nekā es pati sev.
Beta: Mēs te tagad mazliet sīrupu lejam, bet Ilze tiešām ir tīrradnis. Kā Ilze saliek krāsas vai materiālus! Es tā neprotu.
Kā jūs organizējat savu darbu?
Ilze: No rīta sazvanāmies, lai saprastu, vai vispār ir garastāvoklis radīt. Man mājās ir mazs bērns, tas arī ievieš savu kārtību. Bet tiešām ir dienas, kad labāk pabūt ar sevi, nevis nākt uz darbnīcu un neproduktīvi te vienkārši būt. Man patīk darbs, kuru var darīt, kad ir sakrājies. Ir idejas, ir vēlme kaut ko uztaisīt. Mums ir laba rutīna.
Beta: Citreiz atnāku divos pa dienu, bet tad palieku ilgāk vai pat pārlaižu darbnīcā nakti, jo gribas izdarīt līdz galam.
Beta, es zinu, ka tev īpaši nepatīk taisīt cepures pēc noteikumiem – cepures ar oderi, hūte ar klasisko lentu utt.
Beta: Man vienkārši pašai nepiestāv tās perfektās cepures. Tāpat kā perfektās frizūras.
Ilze: Cepure ar lentu pieprasa arī perfektu tēlu, tikmēr mūsu cepures ir… cilvēcīgākas.
Tām ir arī nosaukumi?
Ilze: Pagaidām tikai iekšējai zināšanai. Mums ir Ķencis, ir Mākonis un Sarmīte.
Un kā jums sokas ar cepuru pārdošanu?
Ilze: Visādi. Atnāk sieviete un sparīgi paziņo: “Vispār jau man cepures nepiestāv!” Bet tad pamēra, izspoguļojās un kaut kas tomēr iepatīkas.
Beta: Tas man bija labs pārbaudījums. Atnāk klients, sak, te es esmu, man nekas nepatīk, bet pārdodiet man kaut ko.
Kādu laiku ar Ilzi prātojam, cik ļoti gribētos savu veikalu ar skatlogu ielas līmenī, bet tam vēl neesam īsti gatavas. Jāpastrādā vēl.
Ilze: Interese par mums un cepurēm ir ļoti liela, bet šobrīd koncentrējamies vasaras festivāliem un gatavojam galvasrotas. Tikmēr par cepuru pārdošanu ir iesāktas sarunas ar vietējiem veikaliem, interesi ir izrādījis Paviljons. Mēs arī šobrīd nedzenam baigo tempu, mēs tā lēnām.
Beta: Ar cepurēm man ir tā – vienu dienu taisi, otrā paskaties uz izdarīto un saproti, ka vajag savādāk. Un tad es pārtaisu. Ir pāris cepures, ko pārtaisīju trīs reizes. Bet tā ir mācību procesa neatņemama sastāvdaļa. Tikko esi apguvis amatu, vispirms papriecājies, ka vispār sanāk, un tad sāc eksperimentēt, meklēt savu, līdz nonāc pie sava īstā rokraksta. Uzreiz nevar gribēt izcilas spējas. Ir labi, ja ir tas laiks, lai padomātu un saprastu, ko varbūt vajag mainīt un kas ir tas īstais un piemērotākais.
Es vienreiz nosapņoju ideju savai nākamai cepurei. Jums arī idejas nāk no visādiem medijiem?
Ilze: Man notiek tā – es sajūtu domu, ko gribu izstāstīt, un tad pie manis atnāk materiāls, ar ko to izteikt. Emociju izsaku caur lietu.
Beta: Nosapņojusi cepuri neesmu. Man tas laikam sanāk procesā.
Ilze: Citreiz jau laižos miegā, kad pēkšņi iešaujas prātā risinājums ar cepurēm saistītām jautājumam. Tad raujos augšā un zvanu Betai, lai izstāstītu!
Kāds ir jūsu pircējs – vairāk skatās vai pērk nost?
Beta: Daudzi skatās, jā. Bet ir arī speciāli pasūtījumi, piemēram, gatavo modeli grib citā krāsā.
Ilze: Festivālos gan viss ir savādāk, tur daudz neskatās un pērk tieši tās trakākās un redzamākās lietas. Ja ikdienā domā, jā, bet kur es ar tādu cepuri iešu, festivāla vide iedvesmo atļauties daudz vairāk.
Latvijas pircējs ir stipri izlutināts – visu laiku grib kaut ko jaunu, jaunais ātri apnīk. Kā jūs to risināt?
Beta: Mūsu cepures ir vienā eksemplārā. Plus mīnus varam līdzīgu uztaisīt, bet tas ir roku darbs un katra sanāk mazliet savādāka.
Ilze: Kaut kur ir arī attieksmes jautājums. Vienu brīdi šuvu drēbes pēc pasūtījuma, un skaidrs ir viens – tu nevari uzšūt cilvēkam skaistu kleitu, ja viņš pats nejūtas skaists. Nav tik skaistas kleitas pasaulē, lai viņu savās acīs padarītu smuku. Ir jābūt mijiedarbībai starp cepures valkātāju un cepuri – viņš vienlaikus ir apmierināts un zem cepures vēl jūtas arī pasargāts. Un mūsu cepures ir tik transformējamas, ka ļauj katram būt tam, kas viņš vēlas būt.
Beta: Galvenais ir dabūt to cepuri galvā. Kamēr tā stāv uz galda, tikmēr cilvēks nemaz nezina, cik labi tā varētu viņam izskatīties un cik droši viņš tajā sajutīsies. Bailes izskatīties muļķīgi? Bet varbūt vienkārši neuztveriet sevi tik nopietni. Un baidīties, manuprāt, ir muļķīgi.
Ilze: Kad strādāju kafejnīcā, mums bija liela un maza kafija. Krieviski runājošie, piemēram, vienmēr pasūtīja lielo. Bet latvietis, izdzirdējis abas izvēles iespējas, pārjautāja: “Bet vai jums vidējas kafijas nav?” Jo būt vidējam ir drošāk. To latvieti jau arī nevajag lauzt. Ja viņam vajag vidējo cepuri, mēs ar Betu palīdzēsim tādu atrast.
